KAUŅAS DEVĪTAIS FORTS

1882. gadā Krievijas impērija sāka būvēt augstākās klases cietoksni Kauņā. Līdz pat 20. gs. sākumam pilsētu ieskāva mūris ar astoņiem fortiem un deviņām baterijām. Tā kā militārā tehnika nemtīgi attīstījās un Eiropā bija jūtamas kara dvesmas, tika nolemts atjaunot un uzlabot vienu no Krievijas rietumu robežas aizsardzības sistēmām - Kauņas cietoksni. Tāpēc 1903. gadā tuvējā Kumpes ciemā sākās jauna forta celtniecība, tam bija jāsargā stratēģiski svarīgais Linkuvas kalns. Devītā forta celtniecība ilga līdz 1913. gadam un izmaksāja 850000 rubļus. Tajā laikā šī forta projekts bija ļoti inovatīvs, jo visas tā telpas bija no betona. Griesti bija 1,5-2 m biezi, un dažādas forta daļas bija savienotas pa pazemes ejām. Fortā bija elektrība un gaisa ventilācijas sistēma taktiski nozīmīgās telpās.
 
1914. gadā, kad sākās I Pasaules kara laikā cietoksnis palika praktiski neskarts kaujās, un 1915. gada vasaras beigās, kad krievu karaspēks atkāpās, forts un viss cietoksnis nonāca vācu armijas rokās.
 
1918. gadā, kad Lietuva ieguva neatkarīgas valsts statusu, Devītais forts tika nodots Nacionālās aizsardzības ministrijas rokās, kas te izveidoja transporta bataljonu. Taču jaunizveidotajā valstī trūka ieslodzījuma vietu, tāpēc pēc kāda laika tika nolemts pārveidot Devīto fortu par Kauņas cietumu, un 1924. gadā tas tika nodots Tieslietu ministrijas rīcībā. Nekavējoties tika uzsākti forta rekonstrukcijas darbi: barakas aiz forta tika ieskautas ar 6 metrus augstu ķieģeļu sienu ar diviem sargtorņiem, neliels nams priekš tikšanās atdalīja pastaigu pagalmu un saimniecisko pagalmu, divstāvīgajās barakās tika izveidotas 14 celles (katrā bija 18-20 vietas), tika izveidotas arī trīs izolētas celles cietumnieku disciplinēšanai. Te sodu izcieta gan kriminālie, gan politiskie cietumnieki. Lielākā daļa politisko cietumnieku bija nelegālās Lietuvas Komunistu partijas biedri, kas tika apsūdzeti par pretvalstisku darbību. Dažiem no viņiem vēlāk bija augsti amati Padomju Savienības laikā. Cietumniekiem bija jāstrādā dažādi lauksaimniecības darbi 74 ha lielajā zemes gabalā, kas piederēja cietumam. Produkcija, kas te tika izaudzēta nodrošināja pārtiku ne tikai Devītā forta cietumā, bet arī Kauņas Centrālcietumā. Daļa no cietumnieku stādītajiem augļu kokiem saglabājušies līdz mūsdienām. 

1940. gadā Lietuva tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, un Devīto fortu pārņēma PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts. Forts tika pārveidots par staciju, no kuras vēlāk uz citām ieslodzījuma vietām tika nogādāti cietumnieki, kas pārsvarā bija politiski ieslodzītie. Tieši šeit tika sākotnēji tika sapulcināti cilvēki, kas vēlāk tika izsutīti tālu prom uz dažādām gulaga nometnēm. 

1941. gada 22. jūnijā sākās karš starp Padomju Savienību un Vāciju, un jau 25. jūnijā vācu armija bija Kauņā. Tajā pašā dienā Kauņā ieradās Francis Valters Štahlekers, vācu slepenpolicijas un Vācijas Slepenās padomes operāciju grupas A komandieris, kurš organizēja ebreju un komunistu iznīcināšanu. Vācu okupācijas laikā ebreji tika nogalināti dažādās Kauņas vietās, tostarp fortos. Devītajā fortā cilvēki tika masveidā sodīti ar nāvi no 1941. gada oktobra līdz 1944. gada augustam, kad Lietuvu ieņēma Padomju Savienības Sarkanā armija. Jo īpaši daudz cilvēku te gāja bojā 1941. gada 4. oktobrī (1845 ebreji) un 29. oktobrī (9200 ebreji). Ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni te tika vienkārši nošauti. Ieslodzīti un nogalināti te tika ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī cilvēki no citām Eiropas valstīm, tostarp Austrijas, Polijas, Francijas, Padomju Savienības un pašas Vācijas. Tiek uzskatīts, ka kopumā Devītajā fortā II Pasaules kara laikā nogalināti ap 50000 cilvēki. Kad 1943. gadā kara gaita kļuva ar katru dienu aizvien nelabvēlīgāka Vācijai, viņi sāka iznīcināt pierādījumus par masu slepkavībām. Tādēļ tika izveidota pat speciāla cietumnieku grupa Devītajā fortā (pavēle Nr. 1005B), kam no 1943. gada novembra bija rīkojums izrakt un sadedzināt genocīda upurus. Baidoties no represijām, 1943. gada 25. decembrī Devītā forta ieslodzītie organizēja veiksmīgu izbēgšanu. Izglābās 64 cietumnieki, taču līdz II Pasaules kara beigām, lai varētu pastāstīt par tur notikušo, izdzīvoja tikai 11 no viņiem. 

1959. gada 30. maijā te tika izveidots Revolūcijas vēstures muzejs, pirmās ekspozīcijas par nacistu noziegumiem Lietuvā varēja apskatīt četrās bijušajās cietumnieku cellēs. 1960. gadā sākās izpētes darbi Devītajā fortā, lai noteiktu masu slepkavību teritorijas robežas un savāktu pierādījumus par to. 20. gs. 60. gados tika nolemts veidot Kauņas Devītā forta memoriālo kompleksu, tika rīkots konkurss vairākās kārtās no 1966. līdz 1970. gadam. 32 m augstā pieminekļa būvniecība ilga trīspadsmit gadus. Blakus Devītajam fortam tika uzcelta jauna muzeja ēka, kur mūsdienās atrodas Okupācijas muzejs, un izveidots parks ar pastaigu takām. 1984. gada 15. jūnijā Devītā forta memoriālais komplekss tika atvērts sabiedrībai. Mūsdienās tas ir viens no lielākajiem memoriāliem Eiropā. 

Kopš Lietuvas neatkarības atgūšanas 1990. gadā, kļuva iespējams runāt arī par padomju režīma noziegumiem, tostarp te esošajā cietumā no 1940. līdz 1941. gadam, tādēļ tika izveidotas jaunas ekspozīcijas.  







© Dark Tourism Tours
+371 26870269
[email protected]

 .